Skolas vēsture
Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskola

Tradīcijas

  • Zinību diena - 1. septembris - sākas ar svinīgo līniju, kurā skolēnus un viņu vecākus ar jauno mācību gada sākumu apsveic skolas direktors, viesi. Divpadsmito klašu skolēni ar interesantu priekšnesumu sveic pirmo klašu skolēnus. Pēc tam skolēni dodas uz pirmo stundu.
  • Tēvu diena-jautras spēles, futbols, tēvu sveikšana, zupas baudīšana.
  • Skolotāju diena - 12.klase gatavo pārsteigumu skolotājiem.
  • 10. klašu iesvētības – šo pasākumu gatavo 11. klašu skolēni. Katru reizi tiek izdomāta jauna iesvētību tēma un jauni uzdevumi desmitajiem.
  • Mārtiņdienas tirgus 1.-4. klasei.
  • Pilsonības nedēļa, veltīta Latvijas proklamēšanas dienai. Šajā nedēļā tiek organizēti konkursi, 9. klašu Vīru spēles pie A. Pumpura muzeja, svecīšu iedegšana skolas pagalmā, 7  .- 8.klašu ierindas skate, ekskursijas, svinīgs koncerts.
  • Pogu vakars- pasākums 9.klasēm, ģimenēm, skolotājiem.
  • Ziemassvētku pasākumi 1. - 4.klasēm, 5.-8.klasēm. Gada balva 9. -12.klasēm-viens no nozīmīgākajiem pasākumiem  vidusskolā, nominācijas, priekšnesumi.
  • Ziemassvētku stipendiju kandidāti tiek izvirzīti no katras 7.-9. klases. “Advente ir laiks, kurā mūsos grib pieaugt gaisma un skaidrība”, tāpēc stipendijas piešķiršanas kritēriji: kāda ir tava attieksme pret tuvākajiem, kāds ir tavs gribasspēks, kā tu spēj pārvarēt savas negatīvās iezīmes, kāda ir tava motivācija mācīties? Žūrijas komisija izvērtē klašu pieteikumus un Ziemassvētkos veltītajā pasākumā. stipendija tiek izsniegta, arī katrs kandidāts saņem dāvanā grāmatas un vislabākos novēlējumus.
  • Valentīndiena - atpūtas pasākums , kurš veltīts mīlestībai, priekam.
  • Gredzenvakars, kurā divpadsmitie saņem skolas piemiņas zīmi – skolas gredzenu, un ielūdz savus vecākus, skolotājus un draugus uz klases iestudēto priekšnesumu- parasti tās ir teātra izrādes, gan pašu sacerētas, gan dažādu autoru lugas.
  • Kursa darbu aizstāvēšana- jau septembrī vidusskolnieki izvēlas savu kursa darba tēmu, un aprīlī vai maijā notiek kursa darba prezentācija un aizstāvēšana.
  • Mātes Dienā ir koncerts, kurā skolēni ar dažādiem priekšnesumiem sveic savus vecākus vai pasākums māmiņām līdzīgs kā Tēvu diena ar jautrām stafetēm.
  • Eiropas diena- Eiropas eksāmens, konkursi visām klašu grupām.
  • Pēdējais zvans - pasākums, ko organizē 8. un 11. klašu skolēni, sveicot devīto un divpadsmito klašu skolēnus ar mācību gada noslēgumu, novēlot tiem sekmes eksāmenos. Šajā dienā devītie un divpadsmitie pateicas saviem skolotājiem un skolai.
  • Izlaidums 9. klasēm, kurā tiek izsniegti atestāti par pamatskolas beigšanu.
  • Izlaidums 12. klasei, kurā tiek izsniegti sertifikāti un atestāti par vidējās izglītības iegūšanu.

Spoža lappuse Lielvārdes vidusskolas vēsturē

Lilija Klimentjeva. Skolotāja, kura aizgāja no dzīves 2016. gadā trīs mēnešus pirms savas 95. dzimšanas dienas 22. martā. Šogad skolotājai būtu 100.

Daudzi lielvārdieši labi atceras šo jauko cilvēku. Viņas sarežģītais dzīvesstāsts savulaik tika izklāstīts „Lielvārdes Ziņās”, bet ir izaugusi jauna paaudze, kurai šis vārds ir svešs, un stāstījums par skolotājas dzīvi vienlaikus būs mūsu cieņas apliecinājums un arī ieskats mūsu tautas sarežģītās vēstures lappusēs.

Lilija Klimentjeva dzimusi Baltkrievijā Vitebskas apgabala Hrapovičas rajonā. Viņas vecāki ir latvieši, kaut dzimtas uzvārds skan slāviski. Ķimentiņu ģimenes galva Augusts bija Krievijas latvietis, kurš piecus gadus dienēja par jūrnieku cara armijā. Dokumentos viņa uzvārds krievu valodā tika ierakstīts dažādi, viena no versijām bija „Kimentjev”, un tad kādam rakstvedim likās, ka uzvārdā izlaists burts „l”. Tā Ķimentiņš kļuva par Klimentjevu, un skolotāja, godinot sava tēva piemiņu, nekad to nav vēlējusies nomainīt. Skolotājas māte Marija bija no Tukuma, svešumā viņa nokļuva 1. pasaules kara bēgļu gaitās.

Skolas un jaunības gadi Lilijai bijuši saistīti ar Krieviju. 1937. gadā pēc skolas beigšanas Smoļenskā viņa iestājās Ļeņingradas Latviešu pedagoģiskajā skolā. Pēc pusgada mācību iestādi likvidēja, citu pēc cita apcietināja pasniedzējus.

Kā teica pati Lilija, Krievijas latviešiem Baigais gads sākās jau 1937. gadā. Tāpēc viņa atkal atgriezās Smoļenskā. 1941. gadā Smoļenskas pedagoģiskā skola gatavojās izlaidumam, taču tas nenotika, jo bija sācies 2. pasaules karš. Pilsēta tika bombardēta, ielās tvarstīja jauniešus, lai vestu uz Vāciju.

Aizturēja arī Liliju (pārtrūka sakari ar vecākiem un māsu). Lai nenokļūtu darba nometnē Vācijā, aizturētie jaunieši bēga un nokļuva... pie partizāniem. Bija jādzīvo Minskas meža vidū. Apkārt purvi. Kokos – pakārtas sievietes un bērni. Plosījās tīfs un bads.

Šajā laikā Lilija bija sakarniece, medicīnas māsa un pavāre (bet pārtikas un sāls nebija nemaz!). Nekādās kaujas operācijās netika piedalījusies. Teritorija no vāciešiem tika atbrīvota 1944. gada jūnijā.

To visu atceroties, Lilijai sāpēja sirds. Grūtā jaunība, pieredzētās šausmas, mātes ciešanas. Viņa nepiedalījās tēva bērēs, bet zināja, ka tēvam pat nebija zārka. Viņš tika guldīts svešā zemē, ietīts latviskā segā.

1947. gadā Lilija kopā ar māti atbrauca uz Lielvārdi un sāka strādāt par skolotāju t.s. Sarkanajā skolā.

Viņas pirmie skolēni Lielvārdē bija rakstnieks Jāzeps Osmanis, zinātnieki Teodors Dumpis, Kārlis Ārons; Laima Ziepīte – vēlākajos gados iecienīta matemātikas skolotāja un kolēģe Lielvārdes vidusskolā. 1976. gadā skolotāja Klimentjeva aizgāja pensijā, bet, aizvietojot vairākus kolēģus, vēl nostrādāja līdz 80. gadu vidum.

Sirsnīga draudzība Liliju saistīja ar māsu Valiju, kura dzīvoja Čeļabinskā. Pēc māsas nāves Lilija vēl ilgi gaidīja vēstuli no māsas dēliem.

Liktenis Lilijai bija lēmis satikt Danielu, bijušo leģionāru, un abu dzīvē daudz pārdzīvotais satuvināja šos cilvēkus, kuri kādu laiku bija atradušies dažādās „ierakuma pusēs”, bet viņus vienoja patiesa un vienkārša mīlestība pret Latviju.

Lilijai bija iemīļots teiciens: „Veci cilvēki nevienu neinteresē. Vecs ir vecs. Punkts”.

Pārkāpjot savu principu, ka „vecs ir vecs”, Lilija 2010. gadā atnāca uz savas skolas 65 gadu jubilejas pasākumu, kur viņai tika pasniegta skolas „Goda Zīme” – sudraba piespraude par ieguldījumu jaunās paaudzes skološanā. Viņa bija gandarīta par šajā dienā satiktajiem bijušajiem kolēģiem un skolēniem gan skolā, gan kultūras namā.

Sava mūža pēdējos 5 gadus Lilija dzīvoja Rīgā, vīra Daniela māsas Annas aprūpēta. Pašus pēdējos mēnešus Lilija pavadīja slimnīcā, jo bija nepieciešams, lai ik brīdi blakus būtu mediķi. Prieks bija 94-gadīgās skolotājas sejā, kad viņai uz slimnīcu tika aiznesta apsveikuma kartīte Ziemassvētkos un no tās tika nolasīti viņas bijušo kolēģu vārdi un uzvārdi.

Lilija skaistā rokrakstā mēdza izrakstīt tekstus, kuri viņai patika. Vienu no tiem viņa man uzdāvināja:

„Kad došos beidzamā gaitā,

Es lūgšu vispēdējo – lai upes, pļavas un meži man līdzi nāk vedējos.”

Ar šīm rindām no skolotājas atvadījās Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas kolektīvs.

Par ko viņa domāja mūža beigās? Atbildi sniedz viens no izrakstītajiem tekstiem: „Man kļuva vieglāk ap sirdi no domas, ka tu mani nepametīsi, ka es nekad viena un veca negulēšu istabā, raudzīdamās pa logu uz vientuļām zvaigznēm debesīs.”

Tomēr, neskatoties uz nesavtīgām līdzcilvēku pūlēm atvieglot dzīves pēdējo laiku, nāves priekšā katrs cilvēks ir viens.

Lielvārdē Lilija dzīvoja Raiņa ielā. Daudziem, kas viņu pazina, bija izveidojusies tradīcija, ejot gar viņas māju, paskatīties uz augšu un pamāt ar roku, jo parasti Lilija sēdēja pie loga un lasīja. Balti mati un balta jaciņa. Palaikam viņa paskatījās ārā, pamāja ar roku pazīstamajiem. Viņa nekad ne par ko nežēlojās, nesūdzējās, nevienu neapskauda un neaprunāja. Dažreiz „Lillis bija bēdīgs, bet vēl šodien nebija raudājis”.

Tas pats logs trešajā stāvā... Jau vairākus gadus mācāmies sevi atradināt no pamāšanas tukšajam logam.


Izglītības pirmsākumi Lielvārdē 

 Izglītības pirmsākumi Lielvārdē meklējami jau 1689. gadā. Turpmākajos gados Lielvārdē dažādās vietās un ēkās ir darbojusies draudzes skola, 2-, 4-, un 6- gadīgā pamatskola un nepilnā vidusskola.

 Pateicoties toreizējā skolas vadītāja A. Alsupa neatlaidībai,1945./1946. mācību gadā durvis vēra Lielvārdes vidusskola. Skolas ēka atradās “Sarkanajā skolā’ Ozolu mājā. Ar katru gadu skolēnu skaits pieauga un skolas vajadzībām piemēroja vēl piecas privātās mājas: Strižuku māju “Baltā skoliņa”, Krastiņu māju, Zīderes māju, Poriešu māju. Mācību darbs tā turpinājās gandrīz 20 gadus.

1961. gadā toreizējais skolas direktors Z. Kupcis ielika pamatakmeni jaunajai skolas ēkai. Skolēni jaunās skolas durvis vēra 1964. gada 1. septembrī.

Lielvārdes vidusskolas direktori:

Arvīds Alsups (1945.-1950.)

Monika Smeltere (1951.-1952.)

Andrejs Ančupāns (1952.- 1953.)

Pāvels Zariņš (1953.-1956.)

Aleksandrs Kudiņš (1956.-1960.)

Zigfrīds Kupcis (1960.-1965.)

Staņislavs Gribusts ( 1965.- 1982.)

Anastasija Melkerte (1982.-1985.)

Vitauts Priediens (1985.-1986.)

Andris Gribusts (1986.-1995.)

Antra Virsnīte (1995.-1998.)

Aigars Kruvesis (1998.-31.01.2017)

Sarmīte Lazdiņa (direktora p.i.) (01.02.2018.-31.05.2018)

Aivars Peisenieks kopš 01.06.2018.

1979. gadā skolai tika piešķirts Edgara Kauliņa vārds.

Lielvārdes skolā pedagogi galveno vērību veltīja jauniešu personības veidošanai. Kopš piecdesmitajiem gadiem ļoti aktīvi darbojās skolēnu komiteja, izveidojot radiomezglu, skolas sienasavīzi. Iznāca arī skolas literārais žurnāls “ Spartaks”.

 Ar ienākšanu jaunajā skolas ēkā tika izvērsts fakultatīvais darbs pa mācību priekšmetiem. Kopš septiņdesmitajiem gadiem kolhoza speciālisti vadīja jauno mehanizatoru pulciņu, kā arī lopkopju pulciņu. Skolēni strādāja skolas izmēģinājumu lauciņos ne tikai mācību laikā, bet arī vasarā noteiktās dienās, kā arī kopa skolas apkārtni. Strādāšanu kolhozos sākās ar kopsaimniecību izveidošanu. 1970. gadā kolhozs “ Lāčplēsis” piešķīra 0.8 ha skolai augļu dārza izveidei.

 Ar 1965. gadu skolā parādījās jaunas tradīcijas – Karoga svētki, tika uzsākta draudzība ar Igaunijas Ahjas vidusskolu, tika rīkotas Baltijas tautu jauniešu darba un atpūtas nometnes un draudzīgas tikšanās ar Ahjas skolu un Veprai skolu Lietuvā. Šajā laikā notiek skolotāju zinātniskās pieredzes konferences, veidojas sadarbība ar augstskolu pasniedzējiem un zinātniekiem. Arī skolēni sāk strādāt zinātniskos darbus, gūst atzinības gan republikas, gan Vissavienības olimpiādes. Ļoti daudz godalgotās vietas tiek iegūtas Zinātnes un tehnikas nedēļās gan ķīmijā, fizikā un bioloģijā.

Teātra spēlēšana skolā ir viena no pamattradīcijām, tāpat dziedāšana un dancošana ir darbs, kurā skolēni varēja izpausties un lietderīgi, interesanti pavadīt savu laiku.
  

Skolas ēkas