“Sen jau zināju, ka Daugavas labajā krastā, netālu

aiz Ķeguma, atrodas Lielvārde, taču man nekad

nevarēja ienākt prātā tāda doma, ka šī apkārtne

 kādreiz varētu kļūt  par manu otro dzimteni… ”

Edgars Kauliņš (dzimis 1903. gada 26. aprīlī, miris 1979. gada 5. janvārī), saukts arī par Kauliņtēvu, bija latviešu lauksaimnieks, kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētājs. Pastāv uzskats, ka personīgi nodrošinājis, ka no Lielvārdes 1949. gada marta deportācijās neizveda nevienu iedzīvotāju.

1947. gadā Latvijā tika radīti "kulaku" saraksti, uz kā pamata veidoja sarakstus 1949. gada marta deportācijām, bet, visticamāk, Kauliņa dēļ tajos bijuši vien divi Lielvārdes pagasta iedzīvotāji. Kopumā 1949. gada deportāciju laikā no Lielvārdes pagasta netika izvests neviens cilvēks. Tiek uzskatīts, ka lielā mērā tas izdevies, jo Kauliņš pārliecinājis iedzīvotājus iestāties jaundibinātajā kolhozā. Tāpat viņam bijušas labas attiecības ar toreizējo Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāru Kārli Sebahu, kura darbība arī novērsusi iedzīvotāju deportāciju Lielvārdē. Šie faktori, kā arī Kauliņa cilvēcība un saimniekošanas prasmes, līdzējuši novērst vietējo iedzīvotāju izsūtīšanu.

Viņa vārdā 1979. gadā tika nosaukta vidusskola Lielvārdē. (Avots: Vikipēdija)

2017.gada 26.aprīļa piemiņas un atceres brīdis Edgara Kauliņa dzimšanas dienā

Atmiņas par Edgaru Kauliņu

Kas bija Edgars Kauliņš? Šāds jautājums šodien pārsteigtu ne vienu vien jaunieti. Varbūt tāpēc, ka par Edgaru Kauliņu runā retāk. 2002.gada nogalē «Latvijas Avīze» sadarbībā ar portālu «Apollo» un Latvijas Televīziju organizēja tautas nobalsošanu par 100 ievērojamākām Latvijas personībām pēdējos 150 gados. Šajā tautas nobalsojumā simt personību sarakstā ar 69 numuru minēts Edgars Kauliņš, pirms viņa – Edvarts Virza, Pēteris Lūcis, Gunārs Astra. Aiz Kauliņa seko Džemma Skulme, Jānis Poruks, Vizma Belševica. Edgara Kauliņa laikabiedri saprata, ka bieži vien padomju vara, glorificēdama godīgu darba darītāju par sociālisma celtniecības varoni, krāja punktus sacensībai ar citām republikām. Padomju laikos lauksaimniecības tehnikumu ceturtā, izlaiduma kursa, audzēkņiem tika paredzētas divas ražošanas prakses ārpus tehnikuma – viena rudenī, otra pavasarī. Arī man, mācoties Bulduru dārzkopības tehnikumā, 1952.gada pavasarī nācās tādu praksi iziet. Neliela četru topošo lauksaimnieku grupiņa nonācām Ogres rajona Lielvārdē. 1948.gada jūnijā nodibinātais kolhozs «Lāčplēsis» tolaik vēl nebūt nebija slavena saimniecība, par kādu tā izveidojās turpmākajos gados. Priekšsēdētājs Edgars Kauliņš pirms tam bija izgājis rūpju pilnu dzīves skolu dzimtajā Pāles pagastā un Rīgā. Ugunsdzēsēju vienība, praktiski pusmilitāra organizācija, kurā E.Kauliņš kalpoja, kara sākumā ar visu tehniku no Rīgas evakuējās uz Austrumiem. Nevietā ir daudzu šodienas «vēsturnieku» un žurnālistu apgalvojumi, ka no uzbrūkošās vācu armijas mukuši tikai komunisti. Edgars Kauliņš, piemēram, partijā iestājās tikai 1943.gadā, frontes apstākļos. Aizmugurē izveidotā latviešu divīzija izcīnīja smagas kaujas, daudzi tūkstoši krita un tika apglabāti Krievzemes Brāļu kapos. Edgaram Kauliņam, tāpat kā daudziem citiem, tomēr izdevās piedzīvot 1945.gada maiju, atgriezties pie savām ģimenēm un iekļauties pēckara atjaunotnē. Diemžēl arī viņus šodienas «patrioti» pieskaita pie okupantiem.

Pēc demobilizācijas E.Kauliņš gan gadu nastas, gan frontē gūto ievainojumu dēļ vairs nepretendēja uz darbu ugunsdzēsības dienestā. Kā partijas biedrs un kādreizējais laucinieks Edgars Kauliņš tika nosūtīts uz Lielvārdi par pagasta partijas darba organizatoru. Dažu gadu laikā viņam izdevās rast kopēju valodu ar lielvārdiešiem, kas 1948.gada pavasarī noslēdzās ar kolhoza nodibināšanu. Saimniecība tika nosaukta «Lāčplēša» vārdā, bet vietējie ļaudis pierunāja Edgaru Kauliņu uzņemties priekšsēdētāja amatu. 

Apraudzījām klētis un pavasara sējai sagatavotos sēklas krājumus. Edgars Kauliņš jau tajā laikā bija sācis īstenot nopietnu zemes meliorācijas programmu, jo daudzmaz normāls mitruma režīms bija tikai laukiem posmā starp dzelzceļu un Daugavu. Toties dzelzceļa otrā pusē daudzi lauki bija pārmitri, pat slīkšņaines pļavas un purvs. Un te jau 1952.gada pavasarī strādāja no Latgales puses nolīgti grāvrači, ar rokām veidojot grāvjus liekā ūdens aizvadīšanai.

Noskaidrojām, ka kolhozs jau rudenī iepircis ābelītes, kas, ziemā pieraktas, gaidīja stādītājus. Kad par to ieminējāmies Kauliņam, viņš jaunā augļu dārza «problēmu» labprāt nodeva praktikantu grupas pārziņā. Dārza vieta bija iecerēta pie Ķedelēm, aiz Kaibalas. Bedrīšu rakšanai talkā tika pieaicināti Kaibalas skolas audzēkņi, kolhozs gādāja par ūdens pievešanu iestādīto kociņu apliešanai. Galu galā ar paveikto bijām apmierināti gan paši, gan kolhoza vadība.

Jau no kolhoza pirmajām dienām «Lāčplēsī» domāja, kā tagad mēdz teikt, tirgus ekonomikas kategorijās. Edgars Kauliņš labi saprata: saimniekošana, kolhoza materiālās bāzes attīstība bez naudas nav iespējama. Lai pieturētu vietējos darba darītājus, kā arī lai piesaistītu jaunas kolhoznieku ģimenes, tika gādāts par atalgojuma nodrošināšanu gan natūrā, gan naudā.

Lai iegūtu līdzekļus, kolhozs tirgoja ne tikai pienu, krējumu, gaļu un dārzeņus, bet arī kāpostu, ziedkāpostu, tomātu un citu kultūru stādus. Pāris reižu arī mūs, praktikantus, sūtīja uz Rīgu, lai Centrāltirgū palīdzētu iztirgot kolhoza siltumnīcās un lecektīs izaudzētos stādus.

Mūsu praktikantu grupiņai ierodoties «Lāčplēsī», saimniecība vēl nebija nosvinējusi pat četru gadu pastāvēšanas jubileju.

Pirmajā dienā priekšsēdētājs mūs personīgi izvadāja (kājām ejot) pa saimniecību. Vispirms iepazināmies ar tolaik vēl visai primitīvajām siltumnīcām, kur prasmīgu dārznieku vadībā tika audzēti dažādu dārzeņu kultūru dēsti, kā arī agrie dārzeņi – salāti, redīsi. «Lāčplēsī» jau tolaik darbojās sudrablapsu ferma, kas kolhozam nodrošināja papildus ienākumus. Turpmākajos gados saimniecība uzsāka kāpostu skābēšanu un to pārdošanu ne tikai tirgū un Rīgā iekārtotajā kolhoza pārtikas veikalā, bet arī Ļeņingradā. Dārzeņu konservēšanai drīz vien pievienojās arī alus ražošana. Ienākumi no blakusnozarēm deva iespēju attīstīt pamata ražošanu un nostiprināt tās materiāli tehnisko bāzi.

Prakses laikā centāmies apmeklēt valdes sēdes, noklausīties tajās runāto, izvērtēt nolemto. Daudzos gadījumos Edgara Kauliņa ieteikumi un valdes lēmumi tika pamatoti ar nepieciešamību būt saprotošiem pret saviem ļaudīm. «Lāčplēsī» gūtā pirmā praktiskās vadīšanas skola drīz vien noderēja mūsu, jauno, turpmākajās darba gaitās.

Attīstoties daudznozaru ražošanai, Edgars Kauliņš saprata, ka ir jāpiesaista attiecīgie speciālisti. Padomju skolu beigušo, turklāt ar praksi un dzīves pieredzi, tolaik vēl nebija, tāpēc «Lāčplēsī» tika pieņemti «bijušie», pat frontes pretējā pusē karojušie, tātad ideoloģiski «nepareizie» speciālisti. Bet Kauliņam galvenais bija profesionalitāte, cilvēka attieksme pret darbu, nevis kaut kāda ideoloģija. Rajona un republikas priekšniecības pārmetumus Kauliņš, kā mēdz teikt, neņēma galvā.

Ar nožēlu gan jāatzīst, ka pēc vairāk kā četrdesmit gadiem daži bijušie Edgara Kauliņa līdzgaitnieki sekmēja «Lāčplēša» kā vienotas saimniecības sašķelšanu.

Zinot nelāgās noskaņas un to, ka saimniecība gatavojas izšķirošajai kopsapulcei, 1996. gada janvārī «Lāčplēša» ļaudīm uzrakstīju atklātu vēstuli, kuru publicēja Lielvārdes vietējais laikraksts. 

Vēstulē atgādināju vispār zināmas lietas par to, kā tika attīstīta un nostiprināta «Lāčplēša» ražošanas bāze. Tā tika izveidota par pašu nopelnītajiem līdzekļiem, bez bankas kredītiem un valsts «dāvanām». Vispār zināms bija arī tas, ka «Lāčplēša» ļaužu darbs salīdzinājumā ar citām rajona saimniecībām allaž tika augstāk atalgots. Vēstules nobeigumā apliecināju, ka tas nav «pasūtījuma raksts». Tas tapa pilnīgi pēc paša ierosmes, nopietnu pārdomu rezultātā. Norādīju arī to, ka «Lāčplēsis» varētu būt labs paraugs kooperācijai laukos.

Diemžēl atsevišķu personu materiālās intereses ņēma virsroku, «Lāčplēsis» – Edgara Kauliņa izlolots un pēc tam Žaņa Holšteina lietpratīgi vadīts – kā vienota saimniecība beidza pastāvēt.

Prieks, ka savu darbību sekmīgi turpina, «Lāčplēša» un Edgara Kauliņa vārdu godā tur nelielais «Lāčplēša piena» kolektīvs, kam nākas aprūpēt vissarežģītāko un arī nepateicīgāko lauksaimniecības nozari.