Pret pasauli vaļā plaukst gaišākais prieks

29. novembrī Pumpura muzejā Lielvārdē notika kārtējais Andrejdienas dzejas pasākums ar moto: „Pret pasauli vaļā plaukst gaišākais prieks”.

Tajā tradicionāli piedalījās Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas skolēni, kuru dzejoļi vispirms uzvarēja sīvā konkurencē savā klasē. Tiešām „sīvā konkurencē”, jo sliktu dzejoļu nemaz nebija un izdalīt kādu īpaši skolotājam nebija viegli (izlasīju un novērtēju 111 dzejoļus!).

Domāju, ka tikpat grūti noteikt uzvarētājus starp 148 autoriem bija žūrijas komisijai muzejā. Un tomēr… Tika piešķirtas vairākas atzinības un vairākas 1.-3. vietas.

Godpilnajā 1. vietā mūsu skolas 8.a klases audzēkne Kristiana Kalniņa ar verlibrā sacerēto dzejoli:

Principā, uzskatu, nav jau nemaz tik slikti,

Tas nekas, ka visi mūždien īgni un pikti.

Pat kaimiņu suns rej, atņirdzis zobus,

Pa radio valdība atkal lemj, kā lāpīt budžetā robus.

Katra diena kā krievu rulete,

Tad tu – tur, tad tu – te, un tad pavisam vairs – nē.

Laiks steidzas ar trīskāršu jaudu,

Kad gan lai cilvēks to dzīvi bauda?

Vien pret pasauli vaļā plaukst gaišākais prieks,

Brīžos, kad tu pats sev un citam neesi ienaidnieks.

Ļoti jauki bija arī citu mūsu skolas audzēkņu dzejoļi. Tajos pieminēts prieks par draudzību, par mīlestību, par Latviju. Daudz skaistu vārdu par ģimeni:

Kas ir mans gaišākais prieks?

Vakari mājās ģimenes lokā,

Mamma, tētis, māsa un suns…

Mierīgi vakari ģimenes lokā,

Kad esam visi mēs kopā.

Šis Hugo Āriņa dzejoļa pants uzbur brīnišķīgu mierpilnu ainu pašreizējā Adventes laikā un Ziemassvētku gaidās. Svarīgi, lai šajā laikā neviens nebūtu viens.

Neparastu dzejas tēlu – pērli, kas visu dzīvi pavada jūras dzelmē pilnīgā vientulībā un tumsā – savā dzejolī radījusi Līna Robežniece:

Bet ko lai vispār domā

Tādā piķa melnā tumsā? (..)

Pat vientulību nevar just,

Nezinot, kā ir nebūt vienam. 

Bet Matīss Līdums savā dzejolī uzsvēra, ka:

Pasaulē vairāk laba,

nekā slikta,

labais vienmēr uzvar slikto, tāpēc viss

plauka,

plaukst,

plauks,

ieskaitot gaišāko prieku.

Jā, PRIEKS ir svarīgs, tikai šo vārdu nedrīkst sajaukt ar vārdu PRIEKI, jo dzīvi pavadīt vienos priekos ir nožēlojami un neiespējami, bet Prieks mūs pavada ik solī. Šo domu muzejā dzejstundas sākumā mums atgādināja pasākuma vadītājas Anita Streile un Irēna Arāja, lasot Māras Zālītes un Zentas Mauriņas esejas.

Daina Grīnhofa,
latviešu valodas un literatūras skolotāja

Nav komentāru

Komentēt